Mīla ar mīlu, kad satiekas,
Tai nevajag gaismas, ne atļaujas,
Tā nebīstas velnu, ne veļu.
Tā klusi klusiem solīšiem prot,
Ar kaķīša pēdiņām izlaipot,
Pa nepazīstamu ceļu.

Šodien saule, šodien saule,
Šodien saules vajadzēja,
Lai spīdēja, lai sildīja,
Kopā mūžu dzīvojot.

Velc, Laimiņa, zīda tīklu,
Pāri visu pagalmiņu,
Lai rakstā saskanēja
Mūsu dzīves gājumiņš.

Balta, balta šodien diena,
Laikam divas saules spīd,
Jūsu mīlas pilnās sirdīs
Silts un zeltains mirdzums krīt.

Saudzējiet šo gaismu abi,
Draugi patiesi to vēl,
Lai tā arī vētrai dunot,
Sirdī gaiši, gaiši kvēl.

Tad Jūs nenobiedēs vecums,
Tad ik diena prieku dos,
Kāpjot augstā gadu kalnā,
Mīla ceļu apgaismos!

Kad pumpuri mostas
Un raisās no prieka,
Divas dvēseles tiekas
Tai laimīgā vietā,
Kur strauti čalo
Un putni dzied
Tām divatā turpmāk
Būs nolikts iet.

Kāzu diena nu ir klāt,
Jāsāk kurpes,kleita virsū vilkt,
kamēr zeķi, kurpi virsū vel
tikmer viesi gaida braši,
Nu ir klāt līgaviņa
gredzens jāliek pirkstiņā!!!

Vēl tikai nedaudz atpakaļ
Jūs meklējāt viens otru.
Nu divas sirdis sastapās,
Lai kopā laimi izdzīvotu.

/S.Vorslava/

Lai laime Jūsu dzīves ceļam cauri vijās,
Un nelaime Jums garām pazib vien.
Jo gredzeni, kas cieši savieno un mijās,
Tic nakotnē, kas abiem pretī skrien.
/S.Vorslava/

Jel dod man roku - iesim dzīvi kopā;
Un solīsim viens otram uzticīgi būt.
Būs laime dubultā un nelaime vien puse,
Ja divi likteņi spēs vienā taktī iet.
/S.Vorslava/

Bij divas sirdis reiz...
Un līksmē tās
kā divas dziesmas pēkšņi satikās...
Viens otrā toreiz pavērāties klusi
un sapratāt, ka laime atnākusi.
Bij divas takas reiz...
Bet tagad tās
iet kopā gadu tālēs saulainās.
/L.Vāczemnieks/

Ne tikai jaunību un prieku,
Bet arī sirmo matu sniegu
Lai jūs viens otrā mīlētu!

Lai ceļš, ko ejat jūs pret kalnu, nebeidz vīties,
Lai pietiek spēka, gudrības jums nekļūdīties!
Lai skatiens skaidri redz, ja asāks gadās līkums,
Un to, kas īsti liels, lai neizposta sīkums!
Lai jūtas dziļākās ar gadiem neizzustu
Un cilvēks cilvēkā lai ceļa biedru justu!
Šis ceļš, ko ejat jūs pret kalnu nebeigs vīties,-
Lai pietiek gudrības un spēka nekļūdīties!

Pavadi mani no ausmas līdz rietam,
Nezūdi naktī, kas spītīgi tumst.
Paliec pie manis par mūžīgo zvaigzni,
Bezgalīgs plašums ir jāapgūst mums.

Balta, balta atnāk mīlestība,
Saudzējama,lolojama nāk.
Visiem tādas mīlestības gribas,
Tik ne katrs nosargāt to māk.

Pa ceļu šodien divi aiziet,
Un sākas tūkstošgadīgs stāsts
Par to, kā vienā mirklī raizes
Spēj aizdzīt mīļu roku glāsts.
Tie soļo blakus tuvu, tuvu,
Un mākoņi pār galvām slīd.
Ir neaptverams viņu guvums,
Ja saule tieši sirdīs spīd.
Ar gadiem mainās viss uz zemes,
Daudz lielāks un daudz skaistāks kļūst.
Vērš visu apkārt laika lemess,
Tik mīlestība ir un būs.
(A.Auziņš)

Jums pirkstā šodien
Uzlikts zelta gredzens
Tas nav tik vienkārši,
Kā dažbrīd šķiet,
Jo gadās-zelta gredzens nospiež,
Kad pienākas ar to diendienā iet.
Lai domas nerodas
To noņemt, noslēpt
Un tālāk ceļu nostaigāt bez tā,
Lai gredzens paliek pirkstā visu mūžu
Un mirdzēt spēj pat dzīves vakarā.

Vijiet kopā dzīves audus
Zeltītiem ziediņiem.
Tā kā šodien visu mūžu
Roku rokā staigājiet.

Ņem no laimes vainadziņa
Pa vienam ziediņam,
Lai pietiktu katru dienu,
Visam mūža gājumam

Patiesu draugu meklē un skaties
Pelēkās, drūmās ,lietainās dienās,
Skaties un redzēsi - liels un patiess
Viņš no pagalma puses ienāks.

Es šodien tevi vedīšu pie rokas,
Tu vaļā nelaid, stingri turi ciet,
Pa diviem tomēr gaita vieglāk sokas,
Jo vajag ilgi, ļoti tālu iet.

Vieglu taku, raitu soli
Divatā staigājot,
Lai netrūkst mīļu vārdu
Visu mūžu dzīvojot.

Tiem gariem gadiem,
Ko par mūžu sauc,
Tu lemta man, es tev,
Un tas ir ļoti daudz.

Mātes paspārne ir kļuvusi par šauru.
Tavai ligzdai pirmais salms jau vīts.
Atrasts draugs, kur balstīt savu plecu.
Sācies lielais dzīves gaišais rīts.